Kontakti

Parka iela 23, Limbaži, LV-4001, Latvija
Tālr: +371 64070747; +371 64070710
E-pasts:

Darba laiks

P/O/C/P  10:00-18:00
T  10:00-19:00
Se  10:00-15:00

Ceturtdiena
21. jūnijs
Vārda dienas:
Emīls, Egita, Monvīds, Karla

Druskas un driskas; Kultūrvēsturisku norišu ieskicējums muižu centros tag. Limbažu, Alojas novados

 


 

Augstrozes muiža - Schloss Hochrosen

 

Manam jeb pēdējais dzimtkungs...

 

Arī Gernsdorfu (von Gersdorff) dzimtas uzvārds, līdzīgi kā citu muižu īpašniekiem, zemnieku mutēs bija modificējies par Jerstapu. Minētais fiksēts Vainižu pusē, jo no 19. gs. 80 gadiem Gernsdorfi rentēja vairākas Vidzemes muižas, tajā skaitā arī Vainižus, ieliekot savu pārvaldnieku.

20. gadsimta 30. gados K. Endziņš, rakstīja, ka Augstrozes kungu namā vēl mājo pēdējais dzimtkungs, kurš mūžu esot pavadījis vecpuiša kārtā bez pēcnācējiem, vien brālis - Dauguļu barons. Protams, Konrāds fon Gernsdorfs visspilgtāk palicis vietējo atmiņās. Viņš bijis zemnieku ieredzēts un raksturots kā milzīgi humāns. M. Prauliņš fiksējis sava tēva un citu Augstrozes puses zemnieku stāstīto, par to ka barons bijis omulīgs, īsts podu vecis. Pirmajā komunistu gadā (1919) zaldāti esot baronam nozaguši sienu. Muižas zirgi nu badā. Citureiz muižā cūkas izzagtas. Vecajam nu nebijis ko ēst. Licis saimniecei Gruzdiņannai izvārīt biezputru. Kad tā bļodā uz galda, paņēmis lielu papīra lapu, uzzīmējis uz tās tādu treknu cūku. Tad smēlis biezputru, piesizdams ar karoti pie zīmētās cūkas un ēdis klāt kā aizdaru. Muižnieks raksturots arī kā mākslinieks, viņa veikumam piedēvētas arī ar kobaltziliem zemglazūras zīmējumiem veidotās kungu mājas podiņu krāsnis (?). Sarunās ar zemniekiem K. Gernsdorfs bieži lietojis vārdu - manam, piemēram sakot - tavs nāk pie manam. Pēc viņa nāves laikrakstā Limbažu Vēstnesis bija ievietots nekrologs ar virsrakstu - Miris Manam.

 

   



 

Ārciema muiža - Erkull

 

Ciems kura nav...

 

Livonijas periodā, 15. un 16. gadsimt dokumentos Ārciema muižas nosaukums rakstīts kā Arculle, Erkell, Erzkuell un citas līdzīgas improvizācijas. Lai gan apzīmējums ietver arī formantu - kull, kas varētu norādīt uz ciema klātbūtni, tomēr dokumentos Ārciems vienmēr apzīmēts tikai kā muiža. 17. gadsimta I puses zviedru revīzijās uzrādīti muižai piederošie ciemi un to apzīmējumi - Essergalß (Ezergals), Marschen (Māršēni), Gaille galβ/Gaylegalβ (Gaiļagals), Mallegalβ/Mellegalss (Mellgals), Schultegalβ (Skultgals), Druckkegalβ/Druggegalβ (Drukugals), Kiesetzem/Kyse und Alloma (Ķīšu un Aluma ciems). Seno ciemu atrašanās vietas ir iespējams daļēji lokalizēt jo revīzijās doti arī zemnieku saimniecību nosaukumi.

 

   



 

Āsteres muiža - Poikern

 

Vienkāršs nams, dzeltenā krāsā...

 

Āsteres muižas kungu māja celta 19. gs. 40. gados, bet pastāv versija arī par ēkas būvniecības sākšanu nedaudz agrākā periodā.

Guļbūves tehnikā celtās ēkas arhitektoniskajā risinājumā ar grūtībām nolasāmas kādas no lielo stilu izpausmēm. Pati ēka ārēji ļoti askētiska, turklāt to sedz vienkāršs divslīpņu jumts ar pusšļauptiem galiem. Ēkai nav arī muižnieku mītnei raksturīga iezīme profilēta dzega, bet to aizstāja plats, slīpi pienaglots dēlis. Neskatoties uz to pret pagalmu vērsto fasādi akcentēja četru kolonnu portiks ar frontonā ievietotu izteiksmīgu ampīra stila logu.

Ēkas fasāžu koloristika pēc tās uzcelšanas krietni atšķīrās no kaimiņu un tuvējā apkārtnē hronoloģiski senāk būvētajām muižnieku mītnēm. Tā nebija samtainajā, piesātināti sarkanajā tonī, krāsā ar kādu 18. gadsimtā noformēja pat pagalmus ieskaujošos žogus. Muižas galvenā ēka bija krāsota gaiša - dzelteni brūnā tonī. Šāda krāsojuma izvēlei, protams, varēja būt arī dažādi iemesli, piemēram pakļaušanās jauno modes vēsmu ietekmei. Pārējās fasādes apdares detaļas – logu, durvju apmales, arī portika kolonnas bija krāsotas ar eļļas krāsu baltas. Interesanti, ka šīs ēkas zemā cokola raupjā apmetuma virsma bija nokrāsota ar baltkaļķi. Patiesībā tas ir ļoti praktisks risinājums, jo pēc nepieciešamības tas ir viegli atjaunojams, nobalsinot, līdzīgi kā augļu koku stumbrs agrā pavasarī. Jāatzīmē, ka gaiši pat rozā toņa cokoli bija sastopami arī iepriekšējā periodā celtajiem kungu namiem Vidzemē.

Fasāžu remontu laikā veiktais, nākamais ēkas pārkrāsojums arī bija gaišs, tikai vēsi zaļganpelēkā tonī, kāds sastopams arī citām Vidzemes koka ēkām 19. gadsimta II pusē.

Tomēr arī Āsterei negāja secen t. d. ķieģeļu stila bums, kas ņemot vērā reģiona bagātīgas māla iegulas būtu pilnīgi pašsaprotami. No tā izpausmēm imūni palika tikai nedaudzi reģiona muižu centri.

Galvenās ēkas fasādes jau nepilnu gadsimta ceturksni pēc tās uzcelšanas modernizētas, apmūrējot ar sarkanajiem ķieģeļiem.

Muižu kontekstā, Āsteres kungu nams tomēr izceļams ar savām būvniecības īpatnībām, proti, ķieģeļu garozā, bija ietērptas ne tikai ēkas sienas, bet arī cokols. Pus ķieģeļa biezais apmūrējums bija veidots ļoti askētisks. Vienīgā vizuāli vienmuļo ēkas fasādi atsvaidzinošā detaļa bija profilējums, kas bija izveidots sienas un cokola sadurā kā dekoratīva josla. 19. gs. II pusē būvētas vai rekonstruētas arī citas muižas ēkas un Pociema muižas centrs ieguva neliela, ķieģeļu būvju ansambļa iespaidu.

Tomēr arī jaunais muižnieku mītnes veidols neizcēlās ar mākslinieciskām kvalitātēm un vairāk atgādināja kādu no Vidzemes pieticīgākajām pagastmājām.

Minētais liecina par pārdomātu saimniekošanu. un racionālu dzīves stilu vairāku paaudžu garumā, nebūt ne visās muižās to īpašnieki centās dzīvojamās ēkas pārvērst par pilīm.

 

   


 

Bīriņu muiža - Koltzen

 

Mūžīgā dusa apiņos ...

 

Grāfs Ludvigs Augusts Mellīns (Graf Mellin) bija neordināra un visnotaļ ekscentriska personība. Kāda savdabīga epizode no viņa privātās dzīves. Muižas parkā kur bija ierīkoti apbedījumi dzimtas locekļiem, kā arī muižas kalpotājiem bija uzbūvēta arī neliela ēku ar salmu jumtu, dēvēta par Emerīta jeb vientuļnieka mītni. Namiņā atradās galds, rakstāmpiederumi, tintnīca mūka veidolā, dažādas mēbeles kā arī novietots tukšs zārks. Pēc sievas Helēnes Augustes nāves grāfs tajā bieži gulējis un sērojis, muižas ļaudīm paskaidrojot ka viņam esot vientulīgi lielajā, tukšajā kungu namā.

Šajā kontekstā varam atzīmēt arī tā laika īpatnējo tradīciju, apbedīšanas rituālu, kas saistīta ar paša L. A. Mellina nāvi. Acīm redzot viņa testamentā bija dotas norādes viņu iebalzamēt. Kā apraksta Augusts Fridrihs fon Pistolkorss, krietnu laika sprīdi pēc grāfa nāves, 1871. gadā kad dzimtas kapeņu sakopšanas laikā pēcnācēji bija atvēruši viņa zārku, lai pēc tam to ievietotu cinkotā sarkofāgā un iemūrētu speciālā kapeņu nišā. Klātesošajiem par lielu pārsteigumu muižnieka mūmija ietīta vaskotos linu lakatos un apiņu ziedu polsterējumā gulējusi šķirstā gan drīz neskarta.

Minētā epizode protams neuzrāda necieņu savam sencim, jo aristokrātu sarkofāgu atvēršanas gadījumi un pat mirušo portretējumi fiksēti daudzos vēstures avotos.  Atšķirībā no kaimiņmuižas marodieru rīcības 20 gadsimta 60tajos gados grāfu Budbergu kapenēs, kad muižnieku mūmiju atliekas tika vazātas pa ciematu. Pēc tam gan vandāli paši visai drīz ņēmuši nelabu galu.

 

Uzziniet vairāk

 

   



 

Blomes muiža - Kullsdorf

 

Aptiekārs un muiža ...

 

Pārdodot Blomi Godofreds fon Linke (von Lincke) nopelnīja pieckārt lielāku summu nekā bija iztērēja pirms desmit gadiem to iegādājoties. 1772. gadā izsolē muižu par 13 800 valsts dālderiem nopērk turīgs Limbažu pilsonis, aptiekārs Johans Ernsts Šprote (Sprotte).

Viņš bija pilsētā atvēris aptieku, prestižā vietā pie Tirgus laukuma  (tag. Baumaņu Kārļa laukums 2), kas vēlāk tika dēvēta par Ērgļa aptieku. J. Šprote tajā laikā (līdz 1783. g.) bija arī Limbažu luteriskās baznīcas draudzes vecākais, bet kad 1783. gadā, pilsētai piešķīra pašvaldības tiesības, viņš kļūst par Limbažu pirmo birģermeistaru. Šprotem pilsētā piederēja arī zviedru laikā celtā, iespaidīga mūra arsenāla ēka (t. d. Zviedru baznīca tag. Dzirnavu ielā), kurā viņš veica apjomīgus renovācijas darbus.

1786. gadā J. Šprote aptieku pārdeva un pārcēlās uz savu lauku īpašumu, kur pēc četriem gadiem aizgāja mūžībā. Turpmāk muižas piederība saistīta ar vairākām īpašniecēm un kā uzsvērts mantojumu lietās – atraitnēm.

Mantojuma dalīšanā 1788.g. par 17 000 dālderiem muižu izpērk meita  Anna Elizabete, bet pēc desmit gadiem Blomi ieķīlā par uz pusi lielāku summu Johanam Eberhardam Timmam (Timm).  Viņa atraitne Frederika (geb. Kruse) 1820.g. muižu nodeva lietošanā Vilhelmīnei fon Holstai, (von Holst geb. Timm). 1832. gadā Blome piederēja Karlam fon Holstam (von Holst), bet pēc tam muižu kopīpašumā manto viņa atraitne Šarlote (geb. von Reusner) un meita Vilhelmīne Luīze (verm. Irmer).

 

   



 

Drieliņu muiža - Badenhof

 

Greznā ieeja ...

 

Āsteres muižas satelīta jeb palīgmuižas statusā nonākušais, senais Sāmsalas - Vīkas (Ösel-Wiek) bīskapijas fogta Klausa Hastfera (Hastfer zu Badenhof) īpašums.

Drieliņu muižas nomnieka miteklis izcēlās ar savu lakonismu. Arhitektoniski nepretenciozajai dzīvojamai ēkai tomēr bija veidota mākslinieciski augstvērtīga ieeja. Ārdurvju dekors visnotaļ atbilda klasicisma estētikai, lai gan ar savdabīgu stila formu izpratni.

Durvju izgatavošanā iespējams bija iesaistīts kāds no Limbažu galdniekmeistariem, jo gan konstruktīvi, gan pēc izmantotajām detaļām līdzīgas vērtnes bijušas arī šis pilsētas turīgu namnieku mājokļiem.

Pati ēka īpatnēju veidolu iegūst 19. gadsimta izskaņā, kad tās divstāvu šķērskorpusa divas fasādes ieskauj plats, vaļējs lievenis, ļoti noēnodams I stāva telpas. Piebūvi vizuāli atsvaidzināja siluetzāģējumi tā atbalsta stabu augšdaļas noformējumā un ažūrie margu reliņi. Jaunā piebūve tehniski pasargāja daļu ēkas no laika apstākļu iedarbības, bet to vizuāli samocīja paslēpjot arī galveno ieeju. 20. gadsimta I cet. lievenis tomēr tiek nojaukts un ēka daļēji atgūst sākotnējo veidolu.

Lievenis savulaik, lietainās dienās iespējams deva patvērumu arī muižas nomnieka Rikveiļa ģimenē strādājošajai mājskolotājai, jaunajai dzejniecei un dramaturģei Johannai Emīlijai Lizetei Rozenbergai, kas bija pieņēma pseidonīmu, sengrieķu feministes un valdnieka Perikla mīļākās vārdu - Aspazija.

 

   



 

Igates muiža – Idsel

 

Pagalma spoguļattēls...

 

Muižā 19. gadsimta 80 gados. tika veikta savdabīga, varētu teikt pat attapīga centra rekonstrukcijas projekta realizācija.

Ap 1880. gadu fon Pistlkorsi būvē jaunu mūra dzīvojamo ēku. Pēc jaunās kungu nama uzcelšanas diezgan kardināli mainījās ne tikai centra apbūves izskats, bet arī tā kompozīcija.

Jaunbūves celšanas laikā vai arī neilgi pēc tam tika nojaukta iepriekšējā, nelielā kungu māja, kas atradās galvenā pagalma pretējā pusē, bloķējoties ar saimniecības ēkām. Vecās guļbūves ēkas vieta palika neaizpildīta, līdz ar to pagalms ZR virzienā izstiepās divreiz lielāks. Jaunā ēka novietojās pagalma DA malā, precīzi saglabājot asējumu ar iepriekšējās galvenās ēkas novietojumu. Tādējādi veidojās it kā vecās struktūras spoguļattēls.

Kungu nams bija iesēdināts dziļāk parkā, distancējoties arī no saimniecības ēku kopas un daudz tuvāk dzirnavu uzpludinājumam. Līdz ar to tika iegūtas papildus ainaviskās kvalitātes. Palielinoties pagalma laukumam bija iespēja realizēt jaunas apzaļumojuma un labiekārtojuma koncepcijas. Tas deva arī iespēju izveidot lielu, ovālas formas zālāju.

Ēka tagad veiksmīgi eksponējās arī pret netālu ejošo lielceļu uz Limbažiem, ļaujot to ceļiniekiem aplūkot pāri dzirnavu ezeriņam.

 

Uzziniet vairāk

 

   

 

 

Jumpravmuižas muiža - Jungernhoff

 

Muiža Ezeriņā... 

 

1468. gadā muižu ar nosaukumu Essren arī Appelen no Rīgas arhibīskapa, ir liecības, ka no tā brīža īpašnieka Klausa Ninegala (Ninegall) uz ķīlas tiesībām ieguva  cisterciešu mūķeņu Svētās Dievmātes un Jaunavas Marijas klosteris (de jungfrauwen des klosters/dass Kloster zum frewen Hoff), kas bija dibināts 1255. gadā Rīgā. Tanī pat gadā klosteris iegādājas īpašumu arī Aijažos – t.s. Aijažu vaku (Eisenn wacke).

Kad muiža jau bija nonākusi klostera īpašumā, tiek pārdota Rozeniem, bet pēc neilga laika atpirkta atpakaļ. No šī perioda muiža arī saglabā 16. gadsimta nosaukumu un turpmāk tiek dēvēta jau par Junfgeren hoff/ Jungfrauhof.

Kad 1583. gadā cisterciešu sieviešu klosteris tika slēgts tā īpašumus nodeva Rīgas jezuītu kolēģijai.           

16. gadsimta dokumentos minēts arī pats Ezeriņa ciems (dorp to Esserin arī Appelen)  Iespējams, ka ciema saimniecības izvietojās Riebezera (Nauda See) rietumu krastā.

Kad 1621.g. 19. novembrī karalis Gustavs Ādolfs visu Limbažu pilsnovadu piešķīra Rīgas pilsētai Tai skaitā bija arī Heinriha Hastfera (Hastfer’s) muiža Jungfernhof. Muižas statuss līdz ar to mainījās Jau 17. gs. 40. gados muižu pievienoja Lādes muižai un turpmāk apzīmēja kā - Ladenhof mit Jungernhof. 19. gs. I puses kartēs muiža atzīmēta kā folvarks. 1816. gadā šīs pusmuižas, pārvaldnieks bija latviets Mārtiņš, pēc viņa 1826. gadā – Mārtiņš Stelbers, vēlāk Trikters Hanss.

19. gadsimtā vidū Jumpravmuiža, ieskaitot dzirnavas, tiek atdalīta no Lādes muižas un kļūst par pastāvīgu Rīgas pilsētas nomas objektu. 1866. gadā to rentē Aleksandrs Porešs, no 1890. gadu seglinieks Mārtiņš Sniķers, dēvēts par pusvācieti. Pēc viņa muižas nomnieks ir skolotājs Pēteris Grigulis.

 

   



 

Katvaru muiža - Kadfer

 

Jumts šokolādes glazūrā...

 

Savu turību un ambīcijas muižniekiem bija iespējams demonstrēt arī ar jumta segumu. Pietiekami ekskluzīvu, tumši glazētu māla dakstiņu jumtu saviem namiem atļāvās Rīgas bagātie lieltirgotāji J. Reitners un E. Metsū (vēlāk fon Danenšterns). Šāda seguma reto pielietojum ēku jumtiem Latvijas teritorijā  18. gadsimta ēkām, atzīmējis arhitekts P. Blūms. Pētījumi liecina, ka šādi ambiciozi segumi bijuši arī Limbažu puses muižnieku un tirgotāju prestiža zīme. Piemēram, pilsētas birģermeistara Rota koka namam pilsētas centrā pie Tirgus laukuma un lieltirgotāja Braunšveiga mūra namam Revelschtrase (tag. Burtnieku ielā).

Šādu jumtu - tumšas šokolādes, gan drīz melnā tonī savam mājoklim izvēlējās arī Katvaru muižas īpašnieki. Muižnieki 18.gs. nogalē, pārceļoties no vecā centra vietas pie dzirnavdīķa, pie Vanisch ezera bija uzcēluši apjomā ne pārāk plašu guļbūves dzīvojamo ēku. Tās jumtam kopā ar tumši sarkani krāsoto ēku, kurai iespējams bija gaiši krāsotas dzegas un citas plastiskās detaļas, iespaids bija visai ekscentrisks. Katrā ziņā daudz neierastāks nekā kaimiņu muižnieku mītnēm, kuru jumtus sedz vienkārši māla dakstiņi. Vislielākais efekts bija raugoties uz ēku tikko pēc lietus.

Kuras muižas ķieģeļceplī minētie dakstiņi tika izgatavoti vēl ir pētāms jautājums.

Diezgan asprātīgs risinājums tika rasts jau pārējo pagalmu ieskaujošo ēku jumtu remonta laikā, tādējādi atrodot pielietojumu no galvenās ēkas tās pārbūves laikā, jau noņemtajam materiālam. Tas tika izmantots muižas centra ēkām, neglazēto dakstiņu jumta lāpījumiem. Glazētie dakstiņi ar filigrānu piegājienu bija salāgoti ar parastajiem, veidojot šahveida rakstu. Tika panākts māksliniecisks efekts. Šādi diognāli šahveidā noformēti jumti bija abpus pagalmam novietotajām kalpotāju mājām. Pie tam tā bija ieklātas tikai uz pagalmu vērstās jumtu plaknes.

Muižu ēku jumtu noformējums šahveidā izmantots arī citu materiālu pielietojumos, piemēram, jaunākā laikā, sarkanīgas un cements pelēkas nokrāsas eternīta plāksnes.

 

Uzziniet vairāk

 

   



 

Ķipēnu muiža – Eck/Kippen

 

No Limbažu pievārtes uz Kippen ...                     

 

Muižas oficiālais nosaukums atspoguļo pietiekami sarežģīto vienota īpašuma tapšanas vēsturi. Šis ir diezgan rets gadījums, kad muižas centrs pārcelts uz citu, patālu vietu, tomēr saglabā seno muižas nosaukumu.

1490. g. februārī Invocavit jeb pirmajā gavēšanas svētdienā Engelbrehts Mengdens (Mengden), dokumentos uzsvērts, ka ar sievas Kӧnne piekrišanu pārdeva mantojumu pie Limbažiem – Eckhoff, kas iepriekš bija piederējis  fon Rozenam (von Rosen), Gotšalkam Pālem jeb Pālenam (Pahle), kā arī iemainīja Kippendorp ciemu.

Tomēr lai atšķirtu jauno un veco muižas vietu, jo pēdējā turpināja pastāvēt kā pusmuiža, dokumentos jau nepārprotami uzsvērti apzīmējumi Alt Eck pie Limbažiem un Neu Eck.

Zviedru perioda zemju plānos nosaukumu Eckhoff vairs nelieto, bet visai teritorijai dots apzīmējums - Pahlen Hoff vai kā 1624. gada revīzijā – Daβ kleine Höfichen der Pahlen.

1754. gadā īpašumu apmaiņas ceļā veco Ekes muižu, jau pievienoja Limbažu pilsmuižas zemēm. No šī laika muižas nosaukumā zūd apzīmējums jaunā - Neu.

1783. gada zemju plānā, redzams, ka nelielais īpašums - Palen Hoff  (bij. Eckhoff) atradās ļoti tuvu pilsētai, pie tās D robežas, saskaroties ar bijušā Sv. Annas klostera teritoriju un pils dzirnavu ezeru.

Pats Ķipēnu ciems pirmoreiz minēts jau 1392. gadā, Simona Taites (Tayte) testamentā. Ciema sākotnējā vieta meklējama uz rietumiem no tag. Pociema, tā kādreizējo vidusdaļu iespējams iezīmē tagadējie Ķipēnu Strēlnieki.

Nosaukums - Kippen M. piefiksēts 18. gadsimtā, Bīriņu grāfa L. A. Mellina Atlantā. Ķippen – vēlāk pastāvējis paralēli vāciskajam Eck, respektējot vietējo toponīmu.   Muiža turpmāk arī oficiāli saglabā dubultnosaukumu, kā atsauci uz seno nu jau zudušo īpašumu, Limbažu pievārtē – Eck oder Kippen.

 

   



 

Ķirbižu muiža - Kürbis

 

Lāčādas stāsts...

 

Tieši lāču medībām Livonijas muižās ir ļoti senas saknes. Tās minētas jau 1539. gadā, markgrāfa Vilhelma sarakstē ar Prūsijas hercogu.

Šī vietējās aristokrātijas izklaide bija arī sava veida komunikācijas veids. Lielāki vai mazāki t.s. medību nami bija gan drīz katrā Vidzemes muižā. 18./ 19.gadsimtos lāču medības – šīs puses muižnieku lielā atrakcija, reizēm turpinājušās nedēļām ilgi, viesojoties pēc kārtas dažādās muižās. Bijuši gadījumi, ka vienu pašu lāci dzina dienām, pat veselām nedēļām, no Salacas līdz Duntei un atkal atpakaļ līdz nomedīja.

Šo medību laikā notika arī daudzi nelaimes gadījumi. Ir nostāsti par medniekiem norautiem skalpiem, nomauktām ādām utt. 1875.gadā, kad tika izšauti jau pēdējie lāči Limbažu novadā, gandrīz aizgāja bojā arī Duntes muižnieks. Viņš nebija trāpījis, bet tikai ievainojis lāci, kas metās muižniekam virsū. Baronu izglābis kāds viesos pamedīt atbraucis ārsts no Rīgas.

Arī Ķirbižu muiža bija iecienīta mednieku pulcēšanās un dzīru vieta. Šo faktu min arī Vidzemes mežu vēstures apkopotājs, Lēdurgas mācītājs (no 1919. g.) B. Feders (ar pseidonīmu P. Vidrižnieks). Viņš pats bija liels medību cienītājs, kas diezgan netipiska aizraušanās garīdzniekam.

1885. gadā Ķirbižu muižas īpašnieks Valdemārs Magnuss Aderkass (von Aderkas) nodeva, muižu savam divdesmit gadus vecajam dēlam no otrās laulības Fridriham Reinholdam. Valdemārs Magnuss kā aizrautīgu mednieku raksturojis tolaik muižā strādājošais mājskolotājs, limbažnieks Baumaņu Kārlis. Magnusa dzīve aprāvās traģiski tieši medību laikā. Vēl arvien aktīvo mednieku, 1892. gadā nosita alnis.

Kā atcerējās Ķirbižu muižnieks Gerts Aderkass, viņa tēvs Fridrihs Reinholds bieži piedalījies, daudzu lāču medībās. Pēdējais (?) lācis Ķirbižu muižai piederošos mežos nošauts ap 1885. gadu. Šis lācis bijis sevišķi liels, apmēram deviņas pēdas garš. Gerts Aderkass pats bērnībā bieži rotaļājies uz šī lāča ādas un urbinājis apaļo lodes izurbto caurumu starp lāča acīm. Šo trofeju no muižas esot nolaupījuši lielinieki jeb boļševiki.

 

Uzziniet vairāk

 

   


 

 

Lādes muiža

 

Sirds uz ķieģeļa...

 

Vidzemes muižu ķieģeļnīcu ražojumi vairāku gadsimtu laikā lielākoties bija anonīmi, bet ir sastopami paraugi, kas uzrāda konkrētu cepļu produkcijas marķējumu. Jāatzīmē, ka ķieģeļu un arī dakstiņu marķēšana ir sena tradīcija, kas iestiepjas jau Livonijas periodā, bet nebija pārāk izplatīta provincē ārpus Rīgas. Piemēram, Limbažu, Augstrozes un Nabes viduslaiku piļu būvē izmantotie būvmateriāli ir bez cepļa zīmēm.  Uz ķieģeļiem protams neiztrūkst dažādu mājdzīvnieku un pat meža zvēru mīkstajā mālā atstātās pēdas.

Tomēr 18. gadsimtā savus ražojumus marķēja Lādes cepļa īpašnieks. Šī cepļa zīme bija vieni no mākslinieciski izstrādātākajām visā Vidzemē. Uz ķieģeļu plakanās puses virsmas bija paliels spiedogs apvērstas sirds veidolā, kuras vidū iekļauti muižas vai ražotnes nomnieka iniciāļi - H. I. v R.

Šie muižā izgatavotie būvmateriāli tikuši arī tirgoti, jo iezīmētie ķieģeļi izmantoti arī vairākās tuvējo Limbažu pilsētas ēku būvniecībā. Tos par labiem atzinis arī savulaik bagātākais Limbažu tirgotājs Braunšveigs sava nama būvei uz Revelschtrase (tag. Burtnieku) ielas. Tie izmantoti arī citu pilsētas ēku remontos.

Ķieģeļu tēma ar to šajā muižā vēl nebeidzas. Izmantojot šo materiālu savas ambīcijas Lādē realizējis, tolaik vēl Rīgas būvmeistera palīga statusā esošais, jaunais talants Kristofs Hāberlands. Bet tas jau ir cits plašāks stāsts.

 

Uzziniet vairāk

 

   



 

Limbažu pilsmuiža – Schloβ Lemsal

 

Zemnieku klēts pilī...

 

19. gadsimta pašā sākumā, jau pārblīvētais Pilsmuižas centra ēku komplekss, tika papildināts ar vēl vienu būvi - t.d. zemnieku klēti, kas iespējams pildīja arī magazīnas funkcijas.

Tās novietnei atrada ļoti racionālu risinājumu, jauno ēku uztupinot uz pils sagruvušo korpusu mūru atliekām un vecajiem pamatiem. Tādējādi savdabīgā veidā tika iemarķēts zudušā pils rietumu korpusa aprises. Klēts D gala jumts burtiski tika pielipināts pils konstrukcijām, pēdējās rindas dakstiņus ar kaļķa javu nostiprinot pie vecās akmens sienas.

Paredzētais ēkas apjoms tomēr paģērēja vairāk vietas nekā pils bijušā korpusa platums un ari garums. Līdz ar to klēts austrumu sienas pamati tika izveidoti jau daļēji aizgruvušā pils iekšpagalma mūrgružu un apauguma slānī.  Cik varēja secināt pēc zināma laika, seklie jaunie pamati nespēja turēt ēkas akmens sienu un dakstiņu jumta svaru. Būvnieki nebija pacentušies ierakties kaut līdz bijušā iekšpagalma bruģa līmenim. Ēka garenvirzienā pārlūza. Sienu deformācija bija pietiekami strauja, jo jau 19. gs II pusē gala sienas plaisas augšpusē brīvi varēja ielīst kaķis - labi paēdušais pilsmuižas runcis. Turpmāk jau sekoja stūra nogruvums utt. Iespējams, lai saglābtu ēku 20. gs. sākumā tai tika noņemti dakstiņi un uzlikts skaidu jumts. 

Klēts pilsmuižas kompleksā izcēlās ar pietiekami greznām, kalēja veidotām metāla durvīm. Tās sienas bija apmestas un nokrāsotas tonāli pieskaņojot pārējām mūra ēkām.

 

   


 

 

Nabes muiža - Nabbenn

 

Zemāk par nabu...

 

Karu un sērgu izraisītais iedzīvotāju migrācijas procesa sekas iepriekšējos gadsimtos bija saistīts arī ar vietējo, seno toponīmu zaudēšanu, reizumis pat muižu nosaukumu transformāciju, bet bieži arī mājvārdu izmaiņām. Tomēr ir ari daži relikti, kad zemnieku sēta saglabājusi ne tikai savu lokāciju, bet arī nosaukumu.

Šajā kontekstā kā savdabīgs, savā ziņā kuriozs piemērs minams arī viens no Nabes muižas zemju tālākā gala ciemiem, ziemeļu robežas marķieriem, kas dokumentos minēts 1509. gadā un tika dēvēts par Enge Peh (Eņņepē ?). Tā nosaukums varētu tulkoties kā mitra, purvaina vieta. Ciemā izvietojās saimniecība ar 17. gadsimtā fiksēto nosaukumu Päsche (tag. Pieši). No šāda apzīmējuma iespējams atvasināts arī uzvārds Pāže, kas tulkojas kā - kaļķakmens. Tomēr ir arī cits ticamāks variants.

Vārdnīcā lībiešu valodā šis apzīmējums rakstās kā - peza, pӓsʃas, bet izrunā kā – peže, pešas, kas tulkojams kā - ligzda. Vācu vai zviedru mājvārda pierakstītāji to varētu variēt, rakstot ar ch vai sch. Protams latviešiem saimniecības nosaukums izklausījās kā vārds ar pilnīgi citu nozīmi, kā apzīmējums ko uzrāda mūsu t. d. nerātno dainu krājums/pūrs...

Fiksētais folkloras materiāls uzrāda vairākus nostāstus, kur apspēlēts minēto māju nosaukums. Tie tiek pārcilāta arī jaunāka laika presē, piemēram, reģionālajā laikrakstā Auseklis. Pusanegdotiskie nostāsti, pat samiksējušies ar novada transporta infrastruktūras objektu vēsturi, piemēram,  savulaik Nabes dzelzceļa pieturas nosaukuma likvidēšanu. Proti, kad no vilciena konduktora pirkta biļete līdz Nabei allaž sekojis kāds komentārs arī par iespēju tikt līdz vietu, kas zemāk par nabu. Var būt šī jaunrade bija arī viens no iemesliem vēlākām mājvārda izmaiņām.

 

Uzziniet vairāk

 

   



 

Ozolmuiža - Lappier

 

Bruņinieks un viņa strauts ...

 

Nedaudz pieskarsimies nelielās upes, kas tek gar Ozolmuižas centru un uz kuras veidoti mākslīgai ezeri, senā nosaukuma savdabīgai iemūžināšanai.

Mums gan nav zināms vai sākotnēji muižas centrā bija paredzēta arī ūdensdzirnavu izveide, jo ezers pats par sevi jau ir liels luksus. Pagaidām iztrūkst precīzi dati, kuras dzimtas laikā uzpludinājums tika iecerēts. 

Dzirnavezeriem, kā jau mākslīgi veidotiem parasti nav sava, īpaši atšķirīga nosaukuma, ja vien tie neatrodas savrupāk no muižas centra. Bieži arī pašas ūdensteces uz kurām ezeri veidoti laika gaitā ir pazaudējušās savu sākotnējo apzīmējumu. Viens no šādiem piemēriem ir strauts blakus Ozolmuižas centram.

Mazais Ozolezers, mākslīgi uzpludināts uz strauta jeb nelielas upes - Palesche Becke (tag. Zunda) jau pašā tā augštecē. Aiz neliela zemes pacēluma, dambja atradās arī Lielais Ozolezers. Uz abu ezeru mākslīgo izcelsmi netieši norāda arī to apzīmējumi. Novadpētnieks J. K. Broce iespaidīgos uzpludinājumus bezkaislīgi nodēvējis par Der See (Ezers). Minētie ezeri varbūt to īpatnās konfigurācijas dēļ un iežmaugu to vidusdaļā tika uztverti kā vienota ūdenstilpe. Dambis, centram tuvākajā augšējā ezera galā veidoja it kā pussalu uz kuru pār kanālu no muižas puses veda tiltiņš. Iepriekš minētais zemes uzbērums ir tā pati vieta - 18. gadsimta skatu punkts, no kurienes tapis viens no tā laika muižas centra zīmējumiem.

Strauta tecējuma virzienā, vēl tālāk pie tā izvietots muižas centrs, kurš dēvēts par - Schujenpahlen (arī Budenbrock). Urga ar savu tecējumu aplaimo arī attālo Dikļu muižu. Arī tur izveidots neliels uzpludinājums, bet jau zemāk pa straumi strauts zaudē savu nosaukumu savienojoties ar Mazbriedi jeb t.s. Dikļu strautu, kas ir upes Liddez/ Wri(e)denhofsche Fl (tag. Briede) pieteka.

Vienas no Livonijas perioda ietekmīgāko un senāko bruņinieku dzimtu - Pālenu, hronikā uzsvērts, ka dzimta savu uzvārdu atvasinājusi tieši no ūdensteces jeb strauta. Tieši Pāles strauta apkārtnē bija izvietoti viņu pirmie viduslaiku lēņi jeb īpašumi. Minētais atbilst tradīcijai uzvārdu veidot no ierašanās (dzimtās) vietas vai arī īpašuma nosaukuma. Dažādos viduslaiku dokumentos vairākkārt atzīmēts - Palesche Becke/fluvns Palen. Dokumenti uzrāda arī sākotnējo dzimtas uzvārda lietojumu - de Pala, latviskojot - no Pāles. 13. gadsimta beigu vēstures avotos minēts bruņinieks un fogts Johaness de Pala, bet 1456. gadā Detlefs Pālens, kas dokumentos parakstās jau kā fon der Pale. Pēc šīs dzimtas dalīšanās, viens tās atars pārņēma ciema Kozkuull nosaukumu, kas arī atradās šajā apvidū.

Aprakstītajam strautam vēstures avotos fiksēts arī nosaukums Lapurga, kas varētu būt atvasinājums no pašas Ozolmuižas apzīmējuma iepriekšējos gadsimtos - Lappejarve, Lappiar, Lappyerve, Lappger u.c.

 

Uzziniet vairāk

 

   



 

Pāles muiža - Sepküll

 

Mālos iestigusi muižas sākotne...

 

Pāles muižas senākotne un tās veidošanās visai sarežģīta. Ņemot vērā muižas īpašuma konsolidēšanās peripētijas, domājams pastāvējis senāka perioda centrs citā vietā, nekā pašreizējais. Kā vienu no šāda centra lokācijas vietām varam pieņemt ūdensdzirnavu un zemnieku sētu Kaddake apkārtni. Pašas dzirnavas tika tirgotas jau 14. gadsimtā, bet to ierīkošana notikusi krietni agrāk.

Komplicētajā muižas kā vienota īpašuma veidošanās procesā arī tās nosaukums nogājis diezgan raibu ceļu, lai atgrieztos pie viena no sākotnējiem apzīmējumiem. Vēstures avotos fiksētie nosaukumi - Sepkuell, Supkull, Szepkull, Zepkull, Settkull, Sepekyla u.c. 16. gadsimtā latīniski – Serpkul. Korekts apzīmējums, sākotnējā rakstība muižai un arī ciemam atgriežas zviedru revīziju dokumentos, 17. gs. vidū - Sepküll. Pālenu dzimtas hronikā konsekventi lietots - Cepkul.

18. gadsimtā zemnieku vidē muiža jau tiek dēvēta par Pahles muižu. Savulaik šādu apzīmējumu fiksējuši arī jezuītu misionāri to pierakstot latīniski - Palemaisz. Jezuītu aktivitātes Pālē vēl ir pētāms jautājums.

Tomēr paši muižnieki īpašumam saglabā sākotnējā ciema, lībisko vietvārdu. K. Krodznieks savā nepabeigtajā apcerējumā par Baltijas vēsturi, izvirza versiju ka Sepkull ir somu vārds ar nozīmi Kalējciems.

Sepkules ciems bija izvietots uz rietumiem no tag. Pāles muižas centra, Svētupes kreisajā krastā. Abas Kaddake sētas atradās tagadējo māju “Jaunkadegas” tuvumā.

15. gadsimtā viena topošā īpašuma daļa bijusi apzīmēta kā Freidendal. Par nosaukuma versiju var minēt miestu ar līdzīgu nosaukumu Froedental, Ludvigsburgas grāfistē, Vācijas pašos dienvidos. Tomēr šis apzīmējums muižai netika pārņemts.

Jau 14.gadsimta vidū, Pālenu dzimta bija sadalījusies divos atzaros, kuri tika apzīmēti pēc to galvenajiem īpašumiem. Viens no tiem vēlāk tika dēvēts par Eck – Cepkul.

1510. g. Johans Aderkass (Johann oder Jacob Aderkas) pārdeva daļu no Serpkul kūrijas, kurā ietilpa arī dzirnavas ar ciemiem Freudenthal/Traudenthal (?), kā arī Kodli(e)cht, Iwendorp/Idewen un Pulten/Pulex Reinholdam Pālem jeb Pālenam (Pahlen). Īpašumu tālāk mantoja dēls, Turaidas Schtift fogtas Johans (v. d. Pahlen). Tieši šis īpašums bija nodēvēts par Freidendal.

1599. gadā Georgijs Pāle uzrādīja poļu vietvarai arī 1533. gada pirkšanas dokumentus par saimniecības Serpkul daļu (otru pusi), kas iepirkta no Meinikes Šersteda (de Schierstädt). To 1544. gadā mantoja Johana dēls Georgijs fon der Pahlen.

Domājams, ka visa vēlākās muižas teritorija jau no 1533. gada pārgājusi  Pālenu īpašumā. Dzimtas hronikā Pāleni uzsver, ka šī muiža ar laiku kļuva par viņu galveno īpašumu. Iespējams, tagadējais muižas centrs tika izveidots pēc iepriekšminēto daļu apvienošanas. 1599. gadā muiža jau kā mantojums pieder Georgijam fon der Pahlen.

 

   



 

Pociema muiža - Possendorf

 

Pienotavas Lauvas ...

 

Neraugoties uz Pociema muižas centra harmonisko koptēlu, pat zināmā mērā atturīgo ēku arhitektūru 19. gadsimta izskaņā, muiža nedaudz pārsteidz ar savu eksponēšanos pret garām ejošo lielceļu.

Pociema muiža bija vienīgā Vidzemes muiža, kurā pienotava, kas veidoja saimniecības ēku kompleksa ārējo malu pret lielceļu, tika akcentēta ar uz postamentiem guļošu lauvu skulptūrām. Tādējādi, pret lielceļu pavērstā ēkas aizmugures fasāde kļuva par savdabīgu muižas centra reprezentāciju.

Tas bija diezgan uzkrītoši dekoratīvs papildinājums robustajai, no apaļiem laukakmeņiem būvētai ēkai. Protams, tās arhitektūru ar pārējiem kompleksiem sasaistīja pusaploces logaiļu noformējums, kas arī bija raksturīga šī perioda centra iezīme. Var būt lauvu tēliem, kas uzlūkoja lielceļa braucējus bija savdabīgas reveranss tā laika modei. Vai ari šādas dekoratīvas piedevas tika uztvertas kā arhitektūras elementi vai vides objekti.

Par zināmām statusa izpausmēm, lavu tēlu izmantošana varētu liecināt, jo sēdošu lauvu atveidojumi bija novietoti arī pie turīga namnieka ēkas ieejas netālajos Limbažos, Herren Strase. Protams, tā bija mazpilsētas birģera dīvaina iecere tādā veidā iemarķēt savu namu, pietekami kompaktajā pilsētvidē.

Pociema muižā bija uzstādīti betonā atlietu, diezgan naturālistiski zvēru atveidojumi. Protams, Pociema lauvas nebija unikāls mākslas darbs, bet jau iepriekš noskatīts un pasūtīts izstrādājums. Līdzīgas lauvas gozējas Vērmaņdārzā Rīgā (no 1884. g.), kas izgatavotas slavenajā Augusta Folca (Voltz) uzņēmumā Rīgā. Ir versija, ka tēlnieks dzīvniekus saviem darbiem studējis dabā..

Par lauvu skulptūru nokļūšanu Pociema muižā ir interesants nostāsts no Āsteres puses. Šķirstiņu muižai piederošajā Knipja pusmuižā pie Āsteres ezera bija ierīkota peldētava ar pulētām akmens kāpnēm līdz pašam ūdenim. To galā katrā pusē bijušas uzstādītas lauvas, un kā vēsta atmiņu stāstījumi, tās kaut kad aizvestas uz Pociemu. Ņemot vērā Knipju parka piesātinājumu ar dažādiem savdabīgiem vides objektiem un skulpturāliem tēliem, šī versija šķiet visai ticama.

Ceļš, uz kuru bija pavērsti betona lauvu skati, Pociema muižas vēsturē varētu būt diezgan nozīmīgs. Senais pasta un tranzītceļš kļuvis ne tikai par savdabīgu atskaites punktu muižas pašvērtības demonstrācijā. Iespējams, tieši šīs trases tuvums arī noteica muižas centra pārcelšanu un izvietošanu šajā vietā 17./18. gadsimtā.  

 

   



 

Puikules muiža

 

Respekts vecajam miteklim ...

 

Ir pieņēmums [D. Bruģis], ka muižas galvenā dzīvojamā ēka nojaukta jau ap 1860 gadu, pirms jaunās mūra Tjūdoru neogotikas stila pils būvniecības.

Domājams, ka sākotnējā muižnieku mītne tomēr pastāvējusi jaunās ēkas būvniecības laikā. Versiju par vecā, guļbūves nama atrašanos citā, nevis jaunbūvei paredzētā vietā minējusi arī arhitekte D. Ķibilda. Šāda prakse - saglabāt vēsturisko ēku bija ierasta daudzās Vidzemes muižā (sk. Bīriņi u.c.), kur notika centra pārplānošana un jaunu kungu namu būvniecības darbi. Protams, ir arī vairāki piemēri, kur jaunā ēka būvēta tieši iepriekšējās vietā, to nojaucot un muižnieki būvniecības laikā, ja vien uzturējās savā īpašumā, varēja apmesties ērbērģī vai kāda citā piemērotā ēkā. Atmiņu pierakstos fiksēts arī apzīmējums – pagaidu mītne, to attiecinot uz kādu ar statusu zemāku ēku, kas bija izmantota muižnieku vajadzībām, jaunās dzīvojamās mājas būvniecības laikā.

Kungu nama sākotnējo novietni Puikules muižas centrā ļauj identificēt tā apbūves struktūras loģika. Uz to netieši norāda arī klēts un staļļa izvietojums. Hronoloģiski senāko ēku kopu ap pagalmu veidoja arī koka klēts un pagalma pretējā pusē stallis.

Domājams, vecā ēka bija novietota muižas pievadceļa pretējā pusē, paralēli jaunajai mītnei. Tādējādi jaunā centra kompozīcija bija it kā iepriekšējās struktūras spoguļattēls. Nelielas paralēlēs var vilkt ar Igates muižas centra renovāciju 19. gadsimta II pusē.

Pēc vecā, guļbūves nama demontāžas tā materiāli, protams izmantoti citu centra ēku remontiem vai arī kādai jaunbūvei.

 

   



 

Roperbeķu muiža - Roperbeck

 

Ceļi - krustu šķērsām ...

 

Roperbeķe jeb kā to dēvēja vēl 16. gadsimtā – Salszenhoff, vai arī pēc kāda mēra laikiem par Egļu muižu (Egle).

Tās centrs izvietojās pie Braslas, kas vēl 17. gs dēvēta par Flusse Roperbec, bet 18/19. gs. sākuma kartogrāfiskajā materiālā atzīmēta kā Pipper. Muižas galvenā ēka bija novietota upes pakrastē, paralēli tai.

Roperbeķu muiža ar savu, diezgan atšķirīgo vēstures gājumu, jau 19. gadsimta izskaņā no muižnieku mītnes pārtopot par zemnieku skolu. Pirms tam tā bija kā nemitīgs pārdošanas, ķīlas un arī peļņas objekts. Muiža kaut uz arī īsu laika sprīdi bija piederējusi gandrīz visām ievērojamākajām Vidzemes muižnieku dzimtām. 20. gadsimts sākas ar muižas apbūves veģetēšanu, kas izpaudās kungu nama nošņurkušajā izskatā.

Nav precīzi zināms, kurš no īpašniekiem uzsāk centra izveidi  esošajā vietā. 1776. gadā, vasaras saulgriežos muižu iegādājās asesora vietas izpildītājs Ludvigs fon Fegezaks (von Vegesack). 1803. g. viņa dēls muižu pārdeva majoram Adamam Reinholdam fon Belovam (von Below). Šajā periodā it kā nomniece vai arī uz citu nosacījumu pamata muižā dzīvoja Frederike Fegezaka (von Vegesack). 19. gs. II cet. Roperbeķos uzturs arī pats muižas īpašnieks A. fon Belovs.

Tomēr šī centra izveide sākotnēji saistīta ar lielām ambīcijām gan plānojumā, gan ceļu trašu izveidē un korekcijās.

Komplicētā pievadceļu struktūra iespējams realizēta 18. gs. II pusē - 19. gs. sākumā. Trašu izvietojums bija ļoti pārdomāts, piemēram, no Umurgas lielceļa izveidoti pat divi atzarojumi - piebraucamie ceļi, lai nebūtu jābrauc lieks līkums. Šie posmi izvietoti tā, lai piebraucot no jeb kuras puses, iebraukšana galvenajā pagalma būtu tieši iepretī kungu namam, no pagalma attālākā gala.

Katrā ziņā centra novietojums attiecībā pret lielceļu, jau sākotnēji ļoti izdevīgs, jo pavisam tuvu centram iet lielāks ceļš Umurgas virzienā, kas savukārt atzarojas no Valmieras pasta tranzītceļa.

Pret galvenās ēkas vidusasi orjentēts taisns ar aleju akcentēts pievadceļa posms, tieši pirms kura sanāk kopā vairāki ceļi - viens, kas atzarojas Kajciemkrogā (Kaje) netālu no Saarum muižas un vairāki šķērsceļi no Limbažu puses. Pirms taisnā posma ceļi ļoti līkumots, ar zigzagu trajektoriju. Varbūt tieši šī konkrētā ceļa akcentēšanu un posma piekoriģēšanu noteica dzimtas senākais īpašums,  bijušā centra (?) Maikendorf, novietojums uz šis trases. Pievadceļš neizmanto pašu taisnāko virzienu uz šo blakusmuižu, bet pakļauts muižas galvenās ēkas novietojumam.

 

   

 

 

Rozēnu muiža - Kodiack

 

Muiža purvāju ielenkumā...

 

Gaiss šajā draudzē bieži ir neveselīgs, jo tā atrodas zemienē. Purvi izgaro, un lielie meži aizkavē gaisa plūsmas. Tā situāciju arī par Rozēnu apkaimi raksturo Alojas draudzes mācītāji 19. gadsimta sākumā. Norādīts arī ka Rozēnu muiža, kas aizņēmusi Salacas labā krasta salīdzinoši reti apdzīvotās mežainās un purvainās zemes.  strādāja nelabvēlīgākos apstākļos salīdzinājumā ar kreisā krasta muižām.  Ko garīdzniek ar to bija domājuši un kāds tam pamatojums.

Muiža sākotnē ir Blāzija Meiborha (Meydeborch) lēnis 16. gadsimta pašā sākumā, kurš tika ierīkots jau tukšajā Kodde Jockesche zemē pie upes Koddejecke (tag. Glāžupe) un arī pie Salacas. Muižas apdzīvotā teritorija Livonijas periodā un arī jaunākā laikā aizņēma zemes joslu Salacas labajā krastā no Rozēniem līdz Vīķiem, un nedaudz upes augšteces virzienā, kā arī zemes gabalus ap Glāžupi. Starp Glāžupes pieteku Gaņģupi un Pužupi atradās nelielā Tautz ciema sētas. Pie Salacas vēlāk izvietojās vairākas palīgmuižas – Rigal, tai iepretī, upes pretējā krastā arī Stauzel un tālāk pa augšteci – Limschen muiža.

Šo muižas apdzīvoto teritoriju ieskāva četri purvi, kas pēc sākotnējo nosaukumu zaudēšanas ir apzīmēti (Salacas tecējuma virzienā) kā - Ogu purvs, Vilku p, Dzirnu p. un Kaķu/Jāņkalna/ Painītes purvs (Niggala Sumpf).

Muižas nosaukums Rosen, latviskajā vidē fiksēts jau sen, vis maz no 18. gadsimta. 20. gs. sākumā muižai lietots arī apzīmējums – Roze.

 

   


 

Rūstužu muiža - Rüssel

 

Snuķa ciemā...

 

Muiža - Rueszel/Russell/Ryszel Hoff/ Risel/Ruhstusch m./Rūstuži. 1624. gadā muiža apzīmēta vienkārši par Casper von Tisenhausens hoff.

Pārdomas raisa vietvārda nozīmes skaidrojums. Rüssel - skaidrojot pēc skaniskās jeb ārējās formas līdzības no vācu valodas tas var  tulkoties, piemēram, kā garš deguns arī snuķis. Varētu domāt, ka te slēpjas kāds ironisks apzīmējums īpašumam, kas atvasināts no kādas reljefa īpatnības, konkrētās vietas apstākļiem. Ja vārdu saista ar lībisku izcelsmi tā pirmā daļa varētu nozīmēt salds - Rūs(k) vai arī krusts - Ris(t). Rakstījums ar -sel(l) skaidrojams ar to, ka vācu tautības pierakstītāji vietas nosaukum ir pielīdzinājuši savas zemes vietvārdiem.

Aplūkotie nosaukuma varianti nav korekts skaidrojums un uzskatāmi par pieņēmumiem kurus ļauj izvirzīt laikmeta konteksts.

Zinot tikai vācu valodā rakstīto vietas nosaukuma formu, nav iespējams precīzi norādīt uz sugas vārdu. Var būt paša ciema apzīmējums saistīts ar kādu arhibīskapa apakšvasali, ciema vecāko (?)

Pats ciems dokumentos parādās 1527. gadā, bet muiža nedaudz vēlāk.  Sākotnēji muižas teritoriju veidoja viens tāda pat nosaukuma ciems, bet laika gaitā notika nemitīga teritorijas transformācija un palielināšanās. Muižas centrs izvietojās pašā ciema Z galā, platākajā zemes strēles vietā. Tagadējie Laši (Layske/Lasch arī Laksche) ir vienīgie, kas saglabājuši senā rindu ciema saimniecības mājvārdu.

 

   



 

Šķirstiņu muiža – Napküll

 

Saspēle – sarkans un balts...

 

Reizumis vēsturiskajā literatūrā, senā nosaukuma līdzības dēļ Šķirstiņu muiža – Napküll tiek jaukta ar Nabes muižu pie Lādes ezera, jo Livonijas perioda dokumentos lietots arī apzīmējums - Nabbekul /Nabkull un līdzīgi.

Protams, muižai citos laika periodos pastāvējuši arī atšķirīgi apzīmējumi.

Šoreiz pieskarsimies muižas centra dažiem būvvēstures faktiem.

Lai gan kungu nama ieeju 19. gadsimta I pusē akcentēja pietiekami augstvērtīgs galdniecības izstrādājums, kas atbilda jaunajam arhitektūras stilam – klasicisma, pašas ēkas krāsojums vēl spītīgi reprezentēja iepriekšējā perioda iecienīto tumši sarkano toni. Protams. durvis varēja būt arī 19. gadsimta I pusē veikto pārbūvju liecinieces. Tumši sarkana krāsojuma atliekas uz nodegušās dzīvojamās ēkas guļbūves atliekām tika fiksētas apsekojot krāsmatas pēc 2000. gada ugunsgrēka. Jāatzīmē, ka ēkas ārsienām bija izmantots salīdzinoši plāns kokmateriāls, šķautņu izmērs nepārsniedza 20 cm biezumu. Tā bija miltu krāsa jeb t.s. zviedru sarkanais, piesātināti tumši sarkanā tonī, kas veidoja matētu it kā samtainu virsmas faktūru.

Domājams, ka ar līdzīgu toni bija nokrāsotas arī pagalma pretējā pusē novietotās ūdensdzirnavu koka daļas un kroga piebūve, kā arī citas centru veidojošās koka ēkas un centrs iespējams ierindojams Vidzemes sarkano muižu kompleksu plejādē.

Lielai daļai Vidzemes muižu centru, vismaz to kompleksu veidošanās sākumposmā, pastāvēja vienots apbūves tonālais risinājums. Centra ēkas bija krāsota līdzīgā tonī, tikai ar atšķirīgu arhitektonisko detaļu pielietojumu, izcēlumu citā krāsā, kas norādīja uz kompleksa ēku subordināciju. Arī atkārtotas centra ēku fasāžu pārkrāsošanas rezultātā, 18. gs. izskaņā reģiona muižu apbūvē vēl dominēja tumši sarkanais tonis. Turpmākie remontdarbi un koka ēku pārkrāsojumi lielākoties nerespektēja to fasāžu sākotnējo māksliniecisko ieceri un tonālo risinājumu.    

Nepilnu gadsimtu vēlāk arī šajā muižā lietišķā baltā krāsa jeb balsinājums mūra ēku noformēšanā ņēma virsroku. Kā liecina ikonogrāfiskais materiāls apmestās ēkas Šķirstiņu centrā, 19. gs. II pusē tikušas balsinātas, izņemot laukakmens mūra magazīnu. Monohromais kaļķa krāsojums iespējams bija saistīts ar racionālu saimniekošanu, sakoptības iespaidu panākot ar salīdzinoši vienkāršiem paņēmieniem. Jeb kura pigmenta pielietošana saistījās ar papildus izdevumiem, arī krāsas uznešanai uz fasādes bija vajadzīgas noteiktas iemaņas. Var būt baltkaļķa pielietojums bija kā savdabīga, pārmantota tradīcija jau no Livonijas muižu veidošanās sākumposma, jo balti krāsotas ēku pamatplaknes muižu centros sastopamas visu gadsimtu garumā.     

Tā kā centrā vairākas ēkas bija ieguvuša arī ķieģeļu čaulu vai no tiem mūrētas, 19/20 gadsimtu mijā, muižas ainavā turpinājās sarkanīgā un baltā toņa saspēle.

 

   



 

Skultes muiža - Adjamünde

 

Greizsirdības vētra...

 

Dažas traģiskas epizodes muižas mantošanas lietā. 1815. g muižu mantoja majora Andreassa fon Roisnera (von Reuβner) četri dēli – Magnuss Martins, Andreass, Kristers Georgs un Karls (von Reuβner). Trīs pēdējie 1817. g. nodeva savas tiesības uz īpašumus vecākajam brālim, zemes tiesas asesoram Magnusam Martinam. Viņš mira 1842. gadā. Ir versija, ka muižnieka nāves iemesls bija sirdstrieka, kuru  izprovocēja milzīgie vētras postījumi muižā, it īpaši zaudējumi meža masīvos. Tā kā vietējie zemnieki mēļoja par to ka barons tolaik apglabāts, zārkā līdzi liekot zelta zobenu un sievas dārgākās rotaslietas, tas kļuva par iemeslu dzimtas kapeņu apganīšanai 1890. gadā.

Adjamünde tika izsolīta un 1844. gadā to par 135 000 Rbl.S. nopirka ģenerālmajors Karls fon Roisners ar nosacījumu, ja gadījumā viņš vēlēsies muižu pārdot, viņa līdzmantinieki muižu var iegūt par šo pašu summu. Jau 1857. g. muiža piederēja viņa atraitnei Aleksandrai (Alexandra geb. von Deniβjew) un dēlam gvardes leitnantam Andreasam. Pēc dažiem gadiem viņš muižu ieķīlāja rotmistram Oskaram fon Freitāgam Loringhofenam (von Freytag Loringhoven), bet 1870. g. viņam to pārdeva. Tādējādi vēl nopelnot aptuveni 9000 sudraba rubļu.

1882. g O. fon Loringhofena izdara pašnāvību. Tās iemesli tiek skaidroti diezgan atšķirīgi. Muižas kalpotāji atceras, ka pašnāvības iemesls bijis baroneses neuzticība un zemnieku sētu rentes naudas notērēšana muižnieka prombūtnes laikā Vācijā.

Muižu savā īpašumā pārņēma atraitne Leokādija (geb. Campenhauzen) un viņu septiņi dēli. 

 

   


 

Stakenberģu/Stābeģu muiža - Eichenangern

 

Poļu karaļa ultimāts...

 

Muižas kā īpašuma veidošanās gana sarežģīta, jo tās daļa sākotnēji atradusies gan Ordeņa, gan arī arhibīskapa teritorijā, kas savukārt jaunāku laiku pētniekiem neļauj precīzi nodefinēt arī pils būvniecības nozīmi un tās statusu šajā teritorijā.

Livonijas piļu izvietojuma stratēģija pieļauj versiju, ka tā būvēta vienlaicīgi ar netālo arhibīskapa vasaļa nocietinājumu Ungurpilī, zemju savstarpējo robežu nostiprināšanai.

Muižas centrs iespējams bija sākts veidot jau 15, gadsimt sākumā, jo Bertrama Orgesa (Orges) mantojuma dalīšana starp tā dēliem Johanu un Bertramu, minēta arī Nige gued jeb Jaunā muiža, kas saistāma ar vēlāko Staknberģi. Vai jaunā centra izveides vieta savietojama tieši ar viduslaika nocietinājuma nav precīzi zināms. Ja tas tika realizēts tieši šādi tad viduslaiku fortifikčijas būvju daļas paliekas muižas centra izveides procesā  integrētas jauno ēku konstrukcijās.

Muiža 1565. gadā pārdota Fabianam fon Ungernam (von Ungern), bet 1582. g. šo muižu Rihardam Ungernam kā īpašumu, Karalis Stefans Batorijs apstiprināja ar tikai nosacījumu, ka tiks noārdīti nocietinājumi (das Schlos), lai tie nekalpotu ienaidniekiem par slēptuvi.

Šajā kontekstā tomēr nav īsti skaidrs vai runa ir par kādām ēkām vai citām nocietinājuma būvēm. Līdzīgi Poļu vadības rīkojumi tika realizēti arī citās vietās reģionā, piemēram, tika nojauktas arī Limbažu pilsētas aizsargmūra paliekas tieši ar iemeslu, lai nedotu iespēju tās izmantot ienaidniekam karadarbības laikā. Tālāk Stakenberģus ar ciemu Pürkelsdorf  kā tēva mantojuma daļu, saņēma Riharda Ungerna meita Elizabete.

 

   



 

Stienes muiža - Ulpisch

 

Plikdupši, Šteina bērni...

 

Muižas vāciskajā nosaukumā iekļauts ciema Ulpischeem vārds un tās centrs izveidojās blakus ciemam, tā dienvidu pusē. Paši Šteini muižā sāk saimniekot 17. gadsimtā un drīz jau arī tiek fiksēts zemnieku dotais apzīmējums – Steene (Stiene).

1652. g. muižas īpašnieks Zemes tiesas asesors, kapteinis Peters Šteins (Stein). Tālāk to mantoja viņa pēcnācēji. 1767. g Stiene piederēja leitnantam Karlam fon Steinam. Muižu manto dēls, pulkvežleitnantam arī vārdā Karls. 1801.g. 1. aprīlī Hermanis fon Šteins mantoja vecāku īpašumus, atpērkot brāļu un māsu daļas, tai skaitā arī Paibs (Paipusti) un Rujenbach (Tēdiņi) muižas. 

Muižā šajā periodā apmeklēja, Liepupes mācītāja J. Klēmaņa bērnu mājskolotājs Garlībs Merķelis. Nav precīzi zināms pie kā topošais publicists viesojies. Dati liecina, ka muižu tajā laikā no sava brāļa rentēja Magnus Steins ar ģimeni.

Merķelis savās atmiņās minējis, ka Šteins bijis liels savādnieks un nelabojams vecpuisis. Namatēvu un viesi pie galda apkalpojušas ar rubeniskām miesas formām apveltītas, izmeklēti skaistas zemnieku meičas. Vēl Merķelis esot ievērojis, ka pa muižas pagalmu tekalējuši puikas ar fon Šteina sugas deguniem, kas viņam devis izskaidrojumu par barona dzīvošanu vecpuisī. Tomēr šķiet, ka mūsu minētais autors būs krietni izpušķojis redzēto muižā. Jo sižets atgādina, literātes Elīzas fon Rekes atmiņas par Jaunpili Kurzemē. Vai arī Merķelis pašu muižnieku bērnus būs uztvēris par kalpoņu atvasēm. Minētais fakts vēl prasa precizējumus, tā pat kā daudzi Merķeļa aprakstītie notikumi. Viņa darbos tika apzināti veidots izteikti despotisku, aprobežotu vietējo aristokrātu tēls.

Magnus Steins bija precējies ar Ģertrūdi (geb. v Hübbenet)  un leitinanta ģimene tajā laikā jau bija septiņi bērni, kas bija dzimuši tikai ar gada distanci.

1824. gadā muiža uz desmit gadiem tiek ieķīlāta vairākiem kreditoriem - Rīgas rātskungam Augustam Lutcavam (Lutzau),  Matiasam Hübenetam (Hübbenet) un bij. leitnantam Jakobam Hübenetam (von Hübbenet). Paši Šteini muižā vairs neuzturas. Šajā periodā populāra bija ekonomiskā stratēģija parādu dzēšanā, tos atdeva izpirkšanai kreditoriem.

 

   



 

Tiegažu muiža - Tegasch

 

Atraitņu īpašums...

 

Muižas liktenis, it īpaši 18. gadsimta garumā, bija būt par ķīlu un lielākoties atrasties sieviešu dzimtas īpašnieku rokās vai pārziņā.

Jau 1772. gadā muižas īpašniece bija Zasena (Saβ) atraitne Barbara Helena (geb Hirscheydt). 1795. g. Tiegažos saimnieko Elizabete Mollere (Moller geb. Timm). Dažādos avotos par šo periodu informācija tomēr atšķiras. Ir minēts, ka 1807.g. ģenerālmajors Andreass fon Zass (Andreas von Saβ) muižu par 33 000 Rthlr. Alb. pārdod Rīgas tirgotājam, firmas Georg Wilchelm Schröder & Co līdzīpašniekam Teodoram Šrēderam (von Schröder), kuram piederēja arī muiža Pārdaugavā (sākotnēji viesnīca Jeruzaleme). Pēc pāris gadiem T. Šrēders muižu ieķīlāja Getingenas universitātes absolventam, Dr. med. Johanam Fridriham Bēmam (Böhme). Jāatzīmē, ka no 1790. gada, Limbažu pilsētai bija savs uz vietas dzīvojošs ārsts, kurš apmetās Limbažu pilsmuižā, bet vasaras pavadīja savā lauku īpašumā. 1819. g. T. Šrēders muižu atpērk, bet 1827. gadā atkal ieķīlā Rīgas lieltirgotājam, namnieku gvardes rotmistram Robertam Holstam (von Holst) uz desmit gadiem.

Šajā periodā, tā pat kā 18. gs. II pusē, bija populāri ieguldīt lauku muižās brīvo kapitālu. 1838.g. muiža tika norakstīta Fon Holsta mantiniekiem, proti, viņa atraitnei Anetei (geb. Nicolai) un meitai Annai Vilhelmīnei. Īpašums 1857.g. tika pārdots Fridriham fon Palmštrauhama (von Palmstrauch). 1871.g. to manto viņa atraitne Sofija (geb. Boltho von Hohenbach) un trīs meitas – Leontīne Sofija, Paulīne Anna un Anna Aleksandra kuras muižu ieķīlāja bij. rotmistram Aleksandram (von Palmstrauch). Pēc viņa nāves muiža kā kopīgs ķīlas īpašums tika norakstīta viņa mantiniekiem – Leontīnei (von Hirscheydt), Augustei  (Ungern-Sternberg) un Fridriha Palmštrauha nepilngadīgajiem bērniem – Sofijai un Annai. Pēc tam muiža vairākas reizes tika likta vairāksolīšanā un tās īpašnieki turpina mainīties.

Par muižas savdabīgo likteni, savā ziņā liecina arī 19. gadsimta I cet. celtais muižnieku miteklis. Vienstāvīgā guļšķautņu ēka bija apjomā viena no mazākajām Vidzemē. Novietota dzirnavezera pakrastē, tā atgādināja kompaktu lauku rezidenci.

 

   



 

Ungurpils muiža – Pürkeln Schlos

 

Atsperoties uz senajiem mūriem ...

 

Viduslaiku nocietinājuma Pürkeln paliekas bija iekļautas centra struktūrā, kad šai vietā sākās muižas centra izveide.

Pats Ungurpils muižas kungu nams celts 19. gadsimta I ceturksnī (?).

Muižas reprezentatīvās ēkas virknējās gar pagalma ziemeļu malu. Gan galvenā ēka, gan pārvaldnieka māja bija novietotas vienā līnijā un ar aizmugures jeb parka fasādēm pret dzirnavu ezeru. Raugoties no kungu nama pavērās skats uz ezera spoguli, kas bija uzpludināts uz Zonape (tag. Joglas) upes senlejā.  Uz ezera pusi 19. gadsimta izskaņā bija izbūvēta arī liela apjoma koka veranda.

Pārvaldnieka ēka bija būvēta kā apjomā nedaudz mazāka galvenā ēka Tā bija novietota uz pilskalna nogāzes, iespējams iemarķējot bijušā cietokšņa vienu stūri. Ēkas augstā cokola daļa bija vērsta pret ceļu, kas apvija galveno ēku kopu.

Muižas kompleksa ēkas 19. gadsimta pirmajā pusē tonāli bija ļoti gaišas. Iespējams ar dzeltena okera fasādēm un balti krāsotām plastiskajām detaļām, kas bija saskaņotas ar nedaudz tumšākām ārdurvīm un logiem. Arī turpmākajos remontdarbos ēkām tika saglabāta gaiša fasāžu koloristika. Pārvaldnieka mājas mansarda daļā veidots t.d. aklais jeb uzkrāsots logs kā nodeva klasicisma simetrijai. Šādi piemēri bija vairākos muižu centros, 19. gs. I pusē būvētajām ēkām. Arī pārvaldnieka ēkas ārdurvis bija veidotas atbilstoši klasicisma stila prasībām, bet kungu nama vērtņu sākotnējais izpildījums nav zināms, jo ikonogrāfiskais materiāls liecina, ka to mākslinieciskais risinājums jau atbilst 19. gadsimta II puses stilistikai.

Muižā, ēku noformēšanā izmantots ļoti daudz dažādi čuguna metāllējumi. ZR Vidzemes muižās ir diezgan reti sastopama parādība, kad ēkas galvenās ieejas akcentēšanai izmantotas arī kaltas metāla laternas uz lietiem čuguna stabiem. Vakara stundās daļēji tika izgaismots arī pagalms.

Pieminams fakts, kas skar centra struktūru ir, ka ne viens no pievadceļiem nav asēts pret galveno ēku. Lai arī to būtu bijis iespējams realizēt, ja  samainītu ar vietām galveno un blakus novietoto pārvaldnieka māju. Tomēr tieši šādam ēku izvietojumam un atkāpei no plānojumu klišejām, lai gan abas celtas hronoloģiski vienā laikā, iespējams ir kāds racionāls skaidrojums, piemēram, reljefa  īpatnības ar Livonijas periodā veiktajām korekcijām.

 

   



 

Urgas muiža – Orgishof/Idell

 

Arhitekta padoms ...

 

Pašlaik vēl nav noskaidrota sākotnējā Urgas muižas centra struktūra un izvietojums tiešā dzirnavezera tuvumā. Iespējams, jaunās nostādnes 18. gadsimtā tomēr paredzēja dzīvojamo zonu izvērst lielceļa pretējā pusē aiz dambja, Ydelsbeke (Iģes) upes izgrauztas gravas pašā malā. Tā var būt bija savdabīga distancēšanās no saimnieciskās kņadas, līdzīgi kā daudzās Vidzemes muižās, kurās it īpaši 19. gadsimta otrajā pusē notika jaunu savrupāk novietotu muižnieku mītņu būvniecība.

20. gadsimta sākumā tika veikta Urgas muižas kungu nama pārbūve. Par konsultantu tika pieaicināts ievērojamais Rīgas arhitekts Vilhelms Ludvigs Nikolajs Bokslafs (Bockslaff), kurš bija specializējies arī vēsturisku ēku renovācijā. 

Pēc veiktajiem renovācijas darbiem, kungu nams ieguva diezgan  īpatnēju ārējo veidolu. Ēka ar masīvajām sienu plaknēm, lielajām jumtu pārkarēm un pelēcīgo dēlīšu jumtu atstāja diezgan padrūmu iespaidu. Kuru raugoties no upes pretējā krasta, vēl vairāk pastiprināja egļu stādījumi. Situāciju nedaudz glāba ēkas fasāžu saulainais okera krāsojums un baltais aiļu noformējums, kā arī vairāku verandu piebūves un to konstrukciju spraišļojumi. Tomēr dekoratīvie koka elementi tā pat ka ēkas logi, bija krāsoti tumši. Ar vertikālajiem akcentiem, daudzo dūmeņu izstieptajām galvām un jumta izbūvju piramidālajām, diezgan dīvainajām smailēm, iespējams bija iecerēts piešķirt ēkas kopējam siluetam zināmu vieglumu. Ēkas detaļām, stilistiski tika pieskaņoti arī apkārtējā labiekārtojuma un vides elementi, piemēram tiltiņu margas.

Cik no muižas galvenās ēkas renovācijas procesā realizētā bija arhitekta uzstādījums, cik pašu muižnieku vēlmes pagaidām nav zināms.

 

   



 

Vainižu muiža -

 

Pārvaldnieka sēdeklis un lībiešu pilskalns...

 

Ļoti glezniecisku akcentu ainavā ienes Vainižu muižas pārvaldnieka ēkas novietojums un tās apjoms. Nelielā, simetriskā ēka bija izvietota uz augsta pakalna (bij. Vainižu pilskalns) gandrīz blakus Umurgas - Cēsu lielceļam. Tā ir vienīgā muiža reģionā, kuras centra struktūrā iekļauts nevis viduslaiku nocietinājums, bet bijušais lībiešu pilskalns. Iespējams, ka nomniekam, izvēloties dzīvojamās ēkas novietojumu, šis fakts nebija saistošs. Ēka novietota uz  paugura, krasta stūrī starp Braslas upi (Flusse Roperbeck) un tās pieteku Enceļupi (Jencelis).

Muižas pārvaldnieka dzīvojamā ēka celta 18.gs. beigās (?). Tās būvapjoms ļoti kompakts, tuvs kvadrātam. Ēkai masīvs mansarda jumts un liels logu aiļojums. Kopumā Vainižu muižas dzīvojamā māja bija apjomā vis mazākā no reģiona muižu dzīvojamām ēkām. Arī turpmākajos gadsimtos ēkas apjomam netika veiktas būtiskas izmaiņas.

Kā secinājis arhitekts I. Dirveiks, izvērtējot ēkas arhitektūras kvalitātes pēc stilistiskajām pazīmēm, tās būvniecības hronoloģija ir diezgan neskaidra. Fasādes simetrija, jumta forma, logu sīkrūšu dalījums ir tuvs baroka stilistikai, bet dzegas profils, apmetumā ievilktais logu ailu dekors un stūru rusti norāda uz klasicisma arhitektūras izpausmēm.

 

   



 

Vidrižu muiža - Widdrisch

 

Šveices māja ...

 

Jābūt diezgan ekscentriskai un arī uz jauno tendētai gaumei uzbūvēt citās tradīcijās sakņotu, pilnīgi atšķirīgu ēku muižas centra tieša tuvumā un novietot to lielceļu sadurā. 

Fon Budbergi izcēlās ne tikai ar savdabīgo dzimtas kapeņu novietojumu blakus muižas centra apbūvei, Rīgas – Limbažu lielceļa malā, bet arī pēc īpatnu, pārējai centra apbūvei kontrastējošu t.d. šveices māju.

Ēkas pielietojuma dažādības dēļ tā tika dēvēta gan par medību pili, gan vasaras māju. Muižas ļaudis to dēvēja arī par Šveicerauzi, Šis apzīmējums, iespējams, patapināts no kopēja stila apzīmējuma vācu valodā – Schweizerhaus.

Apdares detaļu pārblīvēto un īpatnā būvapjoma ēku, reģionālajai koka arhitektūrai pietuvināja vienkāršais divslīpņu jumts un laukakmeņu cokols.

 

   



 

 

Viļķenes muiža - Wilckenhof

 

Students muižnieks...

 

Rīgas rātei piederošajā Stadgut Wilckenhof Fēgezaku ģimene (von Vegesak) saimniekoja no 19. gadsimta I ceturkšņa. Muižnieku lokā bija arī vēlākais Limbažu ārsts, Viļķenes muižā dzimušais, Tērbatas (tag Tartu) medicīnas students Karls, Otto fon Fēgezaks (von Vegesak). Darba gaitas viņu atveda uz Limbažiem, kur viņš praktizēja līdz 1841. gadam, kad kļuva par Vecsalacas muižas īpašnieku un pameta arī ārsta praksi pilsētā. Muižnieks atzīmējams ar iespaidīgo, reģistrēto vārdu skaitu, proti - Gothards, Aleksandrs, Ludvigs, Teodors, Karls, Otto (von Vegesak), kas gan bija Baltijas muižniecības vidū ļoti sena tradīcija. Par to, 19. gadsimtā raksta I. Straumīte raksturojot kristību norisi ... mācītājs, iepriekš pasludinājis no kanceles, ka tādiem un tādiem “dievbijīgiem” laulātajiem draugiem ir piedzimis bērns un pierakstīja tam, cik varēdams, vairāk kūmu ... šī ieraša saistīta ar otru ierašu: kristot nodēvēt bērnu ne vienā, bet vairākos vārdos; ... piemēra, viņš ir gan Heinrihs, gan Ādolfs, gan Georgs, Kārlis,  Fridrihs. ... bet latviešiem nav tāda paraduma un viņi smejas, kad dzird, ka vienam cilvēkam ir vairāk vārdu. Šajā periodā Straumīte bija pareizticīgais un viņa minētajā varēja slēpties arī viegla ironija.

 

   



 

Vilzēnu muiža - Wilsenhof

 

Jumta stikla acis...

 

Ļoti asprātīgs un salīdzinoši vienkāršs risinājumu bēniņtelpu izgaismošanai tika rasts Vilzēnu muižas kungu nama jumtam. Šajā ēkas daļā muižas bieži bija ierīkotas dažādu sezonālu mantu noliktavas, piemēram pērno ziemas kažoku u.c. glabātuves Tika pielietots specifisks ēkas jumta iesegšanas materiāls, kas pildīja arī  jumta logu funkciju. Tie bija speciāli stikla izstrādājumi, S veida dakstiņu formā. Ar šo materiālu bija izveidotas kvadrātam tuvas formas laukumi. Tie bija ievietoti mansarda jeb t.d. holandiešu jumta apakšējā, stāvākajā daļā. Dakstiņa parametri pilnībā atbilda pārējam jumtam pielietotajiem māla dakstiņiem. Pagaidām šis ir vienīgais konstatētais šāda materiāla izmantojums reģionā.

Novadpētnieks J. K. Broce savulaik viesojoties šajā, ļoti harmoniski veidotajā muižas centrā, muižnieku mājoklim savā zīmējumā fiksējis arī nelielas jumta izbūves. Acīm redzot jaunākā laikā jumtam veikti nopietni remontdarbi, jo kopš ēkas būvniecības bija pagājis vairāk kā pus gadsimts un izbūves nojauktas, aizstājot ar liektā stikla rūtīm. Muižniekiem racionālāk šķitis jumta izbūves neatjaunot to novienkāršojot.

Līdz ar to ēkas vizuālais tēls krietni izmanījās un kļuva daudz monotonāks. Tomēr pateicoties ēkas cokolstāvam jumts pārējo būvi vizuāli nesaspiež, kā piemēram, tas bija Rūstužu muižas zemei pieplacinātajai galvenajai ēkai.

 

   

 

 

Vīķu muiža - Zarnau

 

Blēdīgais pastmeistars ...

 

Zviedrijas karalis Karls XI 1677. gadā Vīķu muižu, kā atlīdzību par veiktajiem pasākumiem Zviedrijas pasta sistēmas sakārtošanā Vidzemē, piešķīra uzņēmīgajam Rīgas namniekam un pasta direktoram (Postdirector) Stacijam/Statiusam Šteinam (Statius Stein). Muižas pašas iekļaušanos šī perioda Pasta sistēmā un ceļu struktūrā vēl būtu jāpēta. Katrā ziņā, 19. gadsimta I pusē cauri Vīķiem no Alojas nāk lielceļa trase, kas tālāk šķērso Salacu.

Par S. Šteina darbību Valsts ierēdņa amatā ir daži saistoši fakti. Valsts Finanšu reformas laikā Zviedrijas valdība pasta kontrolei norīkoja uz Rīgu inspektoru. Dokumentu un rēķinu nesaderības dēļ, starp pastmeisteru un revizoru izcēlās nopietns konflikts, ko vairākus gadus risināja kancelejas kolēģija Stokholmā. 1691. gadā Šteinam amats tomēr bija jāpamet. Redukcijas laikā viņam tika konfiscēta arī muiža. Vīķi ilgu laika periodu palika valsts īpašumā jeb t.d. kroņa muiža.

Neraugoties uz to, ka Šteina lieta tā arī netika atrisināta, Karls XI par nopelniem Valsts pasta attīstībā piešķīra S. Šteinam, 400 dālderu pensiju. Tomēr Šteins dzīvojis visai trūcīgos apstākļos un pēc viņa nāves tuviniekiem piešķirti 1200 dālderi (!) bēru izdevumiem. Jāatzīmē, ka par divtik lielāku summu tajā laikā varēja nopirkt palielu Vidzemes muižu, piemēram, Tiegažus.

 

 

Gundars Plešs, Limbažu muzeja galvenais speciālists

 

 

 

 

 

Aktuālā informācija

Aicinām pievienoties ekskursijai!

Aicinām pievienoties ekskursijai!

Aicinām pievienoties ekskursijai š. g. 23. - 24. augustā uz Igauniju: Tartu - Tallina. Apmeklēsim dabas un kultūras objektus. Pieteikumus gaidām līdz 15. jūnijam, zvanot uz tālruni 29283652
No saldā alus kausa

No saldā alus kausa

Jūnija mēnesī Limbažu Galvenajā bibliotēkā apmeklētājiem ir iespēja aplūkot alojieša Jāņa Birkmaņa kolekcijas izstādi "No saldā alus kausa". Izstādē kopumā ir izvietoti 42 dažāda izmēra akmensmasas alus kausi ar alvas metāla vāciņiem, kas veidoti smailcepures vai pakāpienveida kupola formā ar ornamentētu vidusdaļu.
Līgo svētku tradīcijas

Līgo svētku tradīcijas

Limbažu Galvenajā bibliotēkā apskatāma informatīva izstāde par Līgo svētku tradīcijām.
Saules ceļš

Saules ceļš

Iezīmējot Latvijas simtgadi, pētot un izzinot mūsu kultūras un lietišķās mākslas vēsturi, Limbažu Galvenajā bibliotēkā tiks eksponēta novadnieces Kristīnes Nuķes - Panteļejevas jaunradītu saktu ekspozīcija “Saules ceļš”.
Jāņu ielīgošana bibliotēkā!

Jāņu ielīgošana bibliotēkā!

Kopā dziedāsim, pīsim vainagus un izzināsim Līgo svētku tradīcijas. Muzikāli priecēs Limbažu Bērnu un jauniešu centra kapela “Eži”.
Darba laika izmaiņas svētkos

Darba laika izmaiņas svētkos

Piektdien, 22. jūnijā, atvērts 10:00 - 17:00 (pirmssvētku diena); Sestdien, 23. jūnijā - SLĒGTS (Līgo diena); Svētdien, 24. jūnijā - SLĒGTS (Jāņu diena). Līgo svētku laikā no 21. līdz 30. jūnijam ir iespēja nodot laikā nenodotās bibliotēkas grāmatas bez kavējuma naudas maksājuma!

Limbažu Galvenajā bibliotēkā Tu vari ...

  • Atrast un lasīt interesantas grāmatas, žurnālus un drukātās avīzes.
  • Lietot datorus un to datorprogrammas Word, Excel, PowerPoint uc.
  • Piekļūt bezmakas internetam ar savām vai bibliotēkas ierīcēm.
  • Kļūt par lasītāju un ņemt grāmatas, žurnālus, filmas un citus bibliotēkas krājuma materiālus uz mājām.
  • Piedalīties bibliotēkas rīkotajos pasākumos: tikšanās ar rakstniekiem, izstādēs, radošajās darbnīcās, interešu grupu nodarbībās, klubiņos u.c.

Piedalies bibliotēkas rīkotajā aptaujā

| Visas aptaujas

No kurienes Jūs saņemat informāciju par bibliotēkas pasākumiem?

 

Grāmatu nodošanas iekārta

Limbažos, Parka ielā 23 (ārpusē pie bibliotēkas)